Dzejolis dadaisma stilā.- 21. gs. cilvēks ziemā.

.......................................................Z
....................................................IEMA
.................................................zvaigzne z
......................................................TV

................................................rāda katru

...........................................kaķis skrēja pāri
.........................................lai Santa Clauss zina
.................................man gribētos rakstīt ka sniegs
.............................snieg bet neredzu tam jēgu ka ārā
..........................................visas malas pilnas

......................................nocirstu eglīšu zzzz-svētki
................................bet melns nav mana mīļākā krāsa
............................ceļoju pagātnē senčiem aukstas ziemas
.........................nebaidi mani Salatēti ziemā mušu nav tās sīc
......................man gribas ēst un braukt ar auto kaut kur tālumā
...................noņaud kaķis bet sniegs žigli jo žigli garām 21gadsimta
..................cilvēks un sniegs izkūst manās plaukstās es to varētu ēst
......................................miegā ir klusi guli tagad

...............................satiksmes straumē atkal sastrēgums
.........................slapjdranķa dēļ sniegs trūkst pasaule pelēka
......................tu dziedi un sniegs krīt tavās skropstās kā lietus
......................lāses kurā mājā jāiegriežas un dāvanas tiek liktas

.............logā Jauno gadu šovos tos skatās daudz cilvēku kas atrodas

...mājās ziemas karti kalendāru bakstu es bakstu ar pirkstiem kāju Janvārim.
...........................................kurš ir uzmācīga
...........................................muša zzzz-svētki

Agnese Leiste

Līva Andruce

Līga Vaisķeviča

Mētra Kupruka

Miniatūra Ziemassvētku noskaņās....

Durvis.

Eju pāri pagalmam un pūlos uzminēt, kas mani gaida. Acis meklē sabiedrotos:dūmu grīsti no skursteņa, gaismu logā, tikko sajūtamu aizkaru ņirbu.Vai mani gaida?
Es stāvu pie durvīm. Mirklis pirms kaujas lauka vai mirklis pirms svētkiem? Pārnākt patvērumā vai doties ciest savu likteni? Es uzlieku roku uz gadu gaitā plaukstu nopulētā roktura un nospiežu to.
Manas durvis veras uz iekšu. Tās aicina ienākt. Kurp tās mani sauc?
Es stāvu uz robežas starp pasauli un mājām. Skatiens atpazīst ierastās lietas, tuvi cilvēku sejas. Es lasu prieku viņu sejās un ļauju viņiem atminēt to, kas slēpjas manā sirdī. Uz galda kūp tēja, pavardā sprēgā malka, kaķis mazgājas istabas vidū. Mani ir gaidījusši.
Durvis aizveras. Es esmu mājās.

Silvestrs Pankoks