Durvis.
Eju pāri pagalmam un pūlos uzminēt, kas mani gaida. Acis meklē sabiedrotos:dūmu grīsti no skursteņa, gaismu logā, tikko sajūtamu aizkaru ņirbu.Vai mani gaida?
Es stāvu pie durvīm. Mirklis pirms kaujas lauka vai mirklis pirms svētkiem? Pārnākt patvērumā vai doties ciest savu likteni? Es uzlieku roku uz gadu gaitā plaukstu nopulētā roktura un nospiežu to.
Manas durvis veras uz iekšu. Tās aicina ienākt. Kurp tās mani sauc?
Es stāvu uz robežas starp pasauli un mājām. Skatiens atpazīst ierastās lietas, tuvi cilvēku sejas. Es lasu prieku viņu sejās un ļauju viņiem atminēt to, kas slēpjas manā sirdī. Uz galda kūp tēja, pavardā sprēgā malka, kaķis mazgājas istabas vidū. Mani ir gaidījusši.
Durvis aizveras. Es esmu mājās.
Es stāvu pie durvīm. Mirklis pirms kaujas lauka vai mirklis pirms svētkiem? Pārnākt patvērumā vai doties ciest savu likteni? Es uzlieku roku uz gadu gaitā plaukstu nopulētā roktura un nospiežu to.
Manas durvis veras uz iekšu. Tās aicina ienākt. Kurp tās mani sauc?
Es stāvu uz robežas starp pasauli un mājām. Skatiens atpazīst ierastās lietas, tuvi cilvēku sejas. Es lasu prieku viņu sejās un ļauju viņiem atminēt to, kas slēpjas manā sirdī. Uz galda kūp tēja, pavardā sprēgā malka, kaķis mazgājas istabas vidū. Mani ir gaidījusši.
Durvis aizveras. Es esmu mājās.
Silvestrs Pankoks
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru